Jau 20. gadu sākumā Rīgā bija dzirdams brīnumbērna Mišas (Mihaila) Aleksandroviča vārds.
Dzimis Latvija, Varakļānos, 1914. gadā. Viņš bija trešais no pieciem bērniem ģimenē. Tēvs sācis mācīt viņam ebreju dziesmas kopš piecu gadu vecuma, kā arī vedis uz lūgšanu namu, kur zēns klausijes sinagogas dziedājūmus. Pēc paša vārdiem, sinagogas mūzikas ietekme uz viņu bijusi milzīga: ” Atdarinot kantoru manieri dziedāt ebreju reliģiskās dziesmas, es iemācījos vibrēt balsi, imitēdams raudas.”
Ievērojuši viņa apdāvinātību, vecāki nolēma pārcelties uz Rīgu. Tur Mišu pieņēma Ebreju tautas konservatorijas bērnu grupā, kur viņš apguva solfedžo, klavierspēli un solodziedāšānu. Viņa skolotājs bija Jefims Veisbeins, kurš saprata, ka astoņgadīgam bērnam visssvarīgāk ir izskaidrot skaņdarbu emocionālo saturu.
1923. gada 19. oktobrī Ebreju tautas konservatorijas zālē notika pirmais tolaik deviņgadīgā Mišas koncerts. Tas bija slēgts koncerts, kuru klausījās tikai mūziķi. Miša dziedāja visu koncerta otro daļu – F.Šuberta dziesmas, krievu komponistu romances un ebreju dziesmas. Taču viņa repertuārs bija krietni plašāks. Kopā ar skolotāju bija sagatavotas F.Šuberta, R.Šumaņa un E.Grīga dziesmas un N.Rimska-Korsakova romances. Viņš dziedāja arī ebreju komponistu E.Škļara un L.Jampoļska, kā arī ebreju tautasdziesmas. Ģimenes dzimtā valoda bija idišs, šajā valoda tika dziedātas arī ebreju dziesmas. F.Šuberta dziesmas viņš dziedāja vāciski. Miša pārvaldīja arī krievu un latviešu valodu.
Divas nedēļas pēc pirmā koncerta vienā no Rīgas smalkākajam zālēm – Melngalvju namā – notika otrais. Kopš šī brīža sākās dziedoņa brīnumbērna triumfa gājiens. Viņa koncertos Rīgā un citās Latvijas pilsētas, ka arī Igaunījā, Lietuvā un Polijā zāles bija pārpildītas, koncerti guva sajūsminatas atsauksmes presē. Viesizrādes turpinājās daudzās citās Eiropas valstīs. Zēna brīnišķigais diskants (soprāns) pēc balss lūzuma pārvērtās par skaistu tenoru.
Peiaugušā M.Aleksandroviča pirmie gadi saistīti ar kantora darbību. 1932. gadā 18 gadu vecumā viņš pirmoreiz bija kantors Rīgas sinagogā. 1934. gadā viņu uzaicināja uz Lielo sinagogu Mančesterā. 1936. gadā viņš pārcēlās uz Kauņu (tolaik tā bija Lietuvas galvaspilsēta0, kur arī strādāja par kantoru. Visus šos gadus viņš turpināja viesizrāžu braucienus uz dažādām Eiropas valstīm, pilnveidoja vokālista meistarību Itālijā.
Sākot ar 1940. gadu M.Aleksandrovičs ieguva lielu popularitāti visā Padomju Savienībā. M.Aleksandrovičs savos koncertos ietvēra arī ebreju komponistu skaņdarbus un ebreju tautasdziesmas. 1971. gadā viņs emigrēja uz Izraēlu, kur turpināja strādāt par kantoru. Līdz 1971. gadam viņš bieži dziedāja Rīgā.
M.Aleksandroviča personā mēs redzam cilvēku, kura darbībā savijas spoža kantora un slavena dziedātāja ceļš.
(Materiāls no grāmatas “Sava krāsa varavīksnē”, Izdevniecība AGB, 1997., Rīga)
Ebreju Kultūra 
Leave a Reply