Jau 20. gadu sākumā Rīgā bija dzirdams brīnumbērna Mišas (Mihaila) Aleksandroviča vārds.
Dzimis Latvija, Varakļānos, 1914. gadā. Viņš bija trešais no pieciem bērniem ģimenē. Tēvs sācis mācīt viņam ebreju dziesmas kopš piecu gadu vecuma, kā arī vedis uz lūgšanu namu, kur zēns klausijes sinagogas dziedājūmus. Pēc paša vārdiem, sinagogas mūzikas ietekme uz viņu bijusi milzīga: ” Atdarinot kantoru manieri dziedāt ebreju reliģiskās dziesmas, es iemācījos vibrēt balsi, imitēdams raudas.”
Ievērojuši viņa apdāvinātību, vecāki nolēma pārcelties uz Rīgu. Tur Mišu pieņēma Ebreju tautas konservatorijas bērnu grupā, kur viņš apguva solfedžo, klavierspēli un solodziedāšānu. Viņa skolotājs bija Jefims Veisbeins, kurš saprata, ka astoņgadīgam bērnam visssvarīgāk ir izskaidrot skaņdarbu emocionālo saturu.
1923. gada 19. oktobrī Ebreju tautas konservatorijas zālē notika pirmais tolaik deviņgadīgā Mišas koncerts. Tas bija slēgts koncerts, kuru klausījās tikai mūziķi. Miša dziedāja visu koncerta otro daļu – F.Šuberta dziesmas, krievu komponistu romances un ebreju dziesmas. Taču viņa repertuārs bija krietni plašāks. Kopā ar skolotāju bija sagatavotas F.Šuberta, R.Šumaņa un E.Grīga dziesmas un N.Rimska-Korsakova romances. Viņš dziedāja arī ebreju komponistu E.Škļara un L.Jampoļska, kā arī ebreju tautasdziesmas. Ģimenes dzimtā valoda bija idišs, šajā valoda tika dziedātas arī ebreju dziesmas. F.Šuberta dziesmas viņš dziedāja vāciski. Miša pārvaldīja arī krievu un latviešu valodu.
Ebreju Kultūra 