Karmella un Henriks Skoriki
foto http://www.lublu.lv
Š.g. 5. oktobrī režisorei un Latvijas ebreju kultūras darbiniecei Karmellai Skorikai paliktu 80!
Atceroties Karmellu Skoriku, piedāvājam lasītāju uzmanībai viņas rakstu “Krāsaino lausku vitrāža” no grāmatas “Sava krāsa varavīksnē” (Izdevniecība AGB, 1997, Rīga).
“…Pēckara gados atjaunot ebreju teātru, klubu, kultūras biedrību darbību nebija iespējams – un ne tikai tāpēc, ka fašistiskie okupanti un viņu rokaspuiši fiziski iznīcināja lielāko daļu ebreju…Staļina personības kulta laikos katrs garīgās atdzimšanas mēģinājums – ebreju vēstures studijas, teātra trupu, mūzikas ansambļu veidošana, ebreju valodas mācīšanās – tika kategoriski apspiests…Un tomēr jāatzīmē, ka, par spīti visam, ebreju progresīvās kultūras avoti mūsu republikā nebija pilnīgi izsīkuši: laika pa laikam Rīgas iedzīvotājiem bija iespējas paklausīties mākslas meistaru izpildījumā ebreju tautas melodijas profesora Maksa Goldina apdarē, atsevišķus Latvijas filharmonijas solistu koncertus Sema Heifeca vadībā, paretam arī ebreju ansambļu un mākslas meistaru vieskoncertus…
Maksis Goldins
foto http://www.skolas.jimdo.com
…Ar šo nepretenciozo un bezgalpieklājigo Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai 1989. gadā rakstīto vēstuli tad un sākās jaunā visiem pieejamā ebreju kultūras dzīve Rīgā…
Iespējams, ka viss sākās jau agrāk, 1988. gadā 9. maijā, kad pirmskara ebreju skolu absolventu salidojumā VEF Kultūras un tehnikas pilī Mavriks Vulfsons runāja par nepieciešamību atcerēties savu senču valodu, savu kultūru un tradīcijas.
Mavriks Vulfsons
foto http://old.ves.lv/
Iespējams, ka pirmie jaunās dzīves plāni radās pie tejas tases Saeimas deputātes Rutas Marjašas mājā. Viņas tēvs Marks Šac-Aņins bija viens no ievērojamākajiem ebreju kultūras darbiniekiem…
Ruta Šaca-Marjaša
foto http://diligans.ucoz.ru/
…Esfīra Rapiņa, Ruta Marjaša, Grigorijs Krupņikovs, Mavriks Vulfsons, Ābrams Kļockins, Samuils (Sems) Heifecs, Samuils Zilbergs, Hone Bregmans, Marģers Vestermans, Mihails Leinvands – tāds ir visai nepilnīgs to personu saraksts, kuri stāvēja pie ebreju kultūras dzīves sākumā pēcpārbūves laikā, šie cilvēki izcīnīja, pierādīja, pierunāja, pārliecināja un panāca savu: ebrejus ielaida Ebreju namā…Tiesa gan, sākumā bez tiesībām – ka putnus zara galā. Vispirms atvēlēja vienu istabu – vienu nedēļā sapulcēm un sarīkojumiem. Tomēr tā jau bija uzvara. Tagad neslēpjoties varēja dziedāt ebreju dziesmas…
Piecdesmit zēni un meitenes no visas Rīgas pulcējās uz skatuves Latvijas nācionālo mazākumtautību namā (tā toreiz saucā mūsu namu) un Mihaila un Fainas Leinvandu vadībā dziedāja ebreju dziesmas…Viņi dziedāja arī Latvijas ebreju kultūras biedrības (LEKB) pirmajā kongresā 1988. gadā 30. oktobrī – dienā, kad nams bija stāvgrūdām pilns apmeklētāju, kuri vēlējās nokļūt pirmajā ebreju forumā, un tikai nožogojuma ķēdes ar grūtībām noturēja pūli nama priekšā…
Viņi dziedāja gan priecīgos, gan skumjos brīžos. Paldies Dievam, viņi dzied vēl šodien…
Tagad jau visi zina – šo ansambli sauc “Kinnor”. Mūsu košajā lausku vitrāža “Kinnor” ieņem ievērojamu vietu, un tā izteiksmīgās krāsas un slīpējums redzams jau pa gabalu…
Mihails un Faina Leinvandi
foto http://www.ashkeloninfo.com
Kolektīvs “Kinnor” Rīgā vairs neeksistē. Tā vadītāji dzīvo Izraēlā. Bet ir radušies jauni kolektīvi, kuri ļoti interesanti un veiksmīgi turpina strādāt. Tie ir: dziesmu ansamblis “Aviv” ( vadītāja I.Movšoviča), deju kolektīvi “Maagaļ” (vadītāji I. un S.Rozencveigi) un “Eilat” (vadītāja J.Gorelika)…
…Vecajā Ebreju namā ieskanējās mamelošn (mātes valoda). Atceros stāvgrūdām pilno istabu, kas noteiktās dienās bija atvēlēta cilvēkiem, kuri sapņoja par ebreju teātra atdzīmšanu šajās sienās. Lasīja dzeju, dziedāja, strīdējās…Profesionāļi un iesācēji, veci un jauni – viņus visus vienoja kopīga tieksme: spelēt ebreju teātri. Atsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka šodien Rīgā vairs nav gandrīž neviena no viņiem.
Taču tā ir īpaša saruna…Bet tolaik tika celtas rožainas sapņu pilis, veidotas radošās grupas un kolektīvi. Bija pārdotas visas biļetes uz tradicionālajiem ebreju Hanuka un Purim svētkiem, kas notika lielajā zālē, kur reiz bija spēlējis ebreju teātris. Sevišķi silti publika uzņēma tos, kuri ebreju mūziku un dziesmas bija iznesuši cauri visiem aizliegumiem un nedienām, – Semu Heifecu un viņa ansambli “Via tertia”, Adu Svetlovu, Gecu Rozenbergu, Jakovu Celeviču, Klāru Kovnatoru un, bez šaubām, ansambli “Kinnor” – visi kopā tie veidoja spilgtu, daudzkrāsainu gleznu…
Sergejs Rozencveigs un ansamblis “Maagaļ”
foto http://www.jews.lv
…Daudzi, kurus aizrāva ebreju kultūras dzīves atdzīmšana Latvijā, pameta savas ierastas darba vietas un pārgāja strādāt uz LEKB. Viņu vidu bija arī es…
…Drīz vien noskaidrojās, ka reāli iespējams izveidot pavisam nelielu teātra trupu, kuru mēs lepni nodēvējām par “Ufkum” (“Atdzīmšana”). Tie bija neparasti cilvēki, kas sāka ebreju teātra atjaunošanu Rīgā. Piemēram, Sāra Levina – temperamentīga sieviete ar apbrīnojamu prasmi aizraut pārējos. Nebija viegli viņu pierunāt iziet uz skatuves pēc četrdesmit gadu pārtraukuma. Viņa vēl atcerējās fragmentus no izrādēm, kurās bija spelējusi agrā jaunībā, būdama audzēkne teātra studijā, kas darbojas Solomona Mihoelsa vadītajā Maskavas Ebreju teātrī. Viņa atcerējās melodijas, ko bija nēsājusi sevī astoņus gadus Sibirijas katorgā, aizmirstībā un pazemojumā…Parcietusi vīra nāvi, kad Maskavā tika likvidēta ebreju antifašistiskā komiteja, un daudzus gadus ilgo atšķirtību no bērniem, viņa bija saglabājusi spēju likt auditorijai raudāt un smieties, dzīvot līdzi saviem varoņiem.
Jeļena Goreļika un ansamblis “Eilat”
foto http://www.jews.lv
Mēs tikāmies katru dienu, pierakstījam un iegaumējām visu, ko glabāja viņas apbrīnojamā atmiņa. Tas viss, kā saka, tika likts lietā un atrada sev vietu scenārijos un uzvedumos.
Eliēzers Zass – aizkustinošs, maigs un bezgala pacietīgs. Viņš, tāpat kā Sāra Levina, bija Solomona Mihoelsa skolnieks. Viņa profesionālā aktiera karjera, tapat kā Levinai, beidzās Maskavas Ebreju teātra iznīcināšanas dienā. Un tomēr cauri visai dzīvei viņi iznesa Ebreju teātra skolu, zināja un atcerējās mūziku, dziesmas, izrāžu dekorācijas.
Mendelis Moreins – ebreju vēstures speciālists. Viņs organizēja LEKB semināra nodarbības ebreju vēsturē un tradīcijās, bija daudzu pasākumu iniciators. Apbrīnojami kolorīta cilvēks ar labu humoru izjūtu un dabisku aktierspēli…
Šie cilvēki bija tie trīs vaļi, uz kuriem balstījās repertuārs. Viņiem pievienojās Gecs Rozenbergs, Natālija Šrēdere, Minna Dinere un Felikss Deičs. Mums izdevās iestudēt izrādes “Sensenais jautājums” pēc Šoloma Aleihema un “Helmas svīta”.
ansamblis “Aviv” (vadītāja – I.Movšoviča) un Rīgas sinagogu zēnu koris (mākslinieciskais vadītājs – V.Šuļmans)
Paralēli šīm izrādēm es kā režīsore kopā ar saviem kolēģiem biju sagatavojusi 12 tematiskas koncertprogrammas. Un galvenais jau nav izrāžu skaits. Galvenais nav arī tas, ka mūsu miniteātris ar viesizrādēm braukāja pa Latvijas pilsētām, piedalījās starptautiskajā ebreju mākslas festivālā Harkovā un izrāvās pat uz Dāniju, kur to ļoti silti uzņēma Kopenhāgenas ebreju sabiedrība.
Svarīgākais ir, ka “Ufkum” – pieteikami daudzpusīga un spilgta detaļa Latvijas pēcpārbūves perioda ebreju kultūras vispārējā ainā – daļēji beigusi pastāvēt, jo visas galvenās darbojošās personas aizbraukušas uz Izraēlu.
Pavadot Eliēzeru Zasu, daudzi klētesošie uzdeva jautājumu: vai tiešām tās ir beigas? Vai tiešām Ebreju namā nebūs vairs izrāžu ebreju valodā? Pat sev baidos konkrēti atbildēt uz šo jautajumu. Teikšu tikai, ka dāram visu iespējamo, lai mūsu atsdzimšana nebūtu tikai īslaicīga.
dzied koris “Šofar”, diriģents un mākslinieciskais vadītājs – Josifs Cisers (koris tika nodibināts pēc K.Skorikas iniciatīvas)
foto http://vitasart.3bb.ru/
Vienlaikus ar trupu “Ufkum” LEKB telpās radās cits kolektīvs, mūsu prieks, mūsu nemitīgo rūpju objekts – bērnu teātris “Čiri-biri-bom” (vadītāji: K.Skorika, A.Grišins, S.Rozencveigs, I.Movšoviča). Kopā ar Aleksandru Grišinu un Eliēzeru Zasu pārlasījām visas ebreju pasakas un stāstus, gudrojām un beidzot izveidojām vairākas izrādes, kurās bērni vecumā no 8 līdz 16 gadiem spēlēja teātrī idišā un ivritā. Ar izrādēm “Enika Beneka piedzīvojumi” un “Raibās pasakas” bērni uzstājās Latvijas, Lietuvas, Krievijas, Ukrainas,Čehijas, Vācijas un Dānijas pilsētas. Teātris ir četru starptautisko festivālu dalībnieks, piedalījies festivālā “Latvijas vainags”.
Tagad teātrī ir 25 jauni aktieri. Tāpat kā citi kolektīvi, mēs pavadām mazos kolēģus, kuri atstāj Latviju, bet pagaidām vēl nāk jauns papildinājums – un no jauna sākas rūpīgs darbs, un atkal dzimst izrāde. Domāju, ka bērnu teātris nav tikai vieta, kur bērni satiekas un apgūst teātra mākslas pamatus, bet arī vieta, kur viņi iepazīst savas tautas tradīcijas, mācās lomas ivritā vai idišā, un kopā ar viņiem bieži ir arī vecāki.
Tagad, kad Ebreju kultūras biedrība pārtapusi par Rīgas ebreju kopienu un nams ar visām tā vainām (kapitālremonts nav bijis jau vairāk nekā 50 gadu) atdots ebrejiem, mēs varam mierīgi pastaigāties pa stāviem un ielūkoties Zilajā zālē, kas kļuvusi par mājvietu (cerams, pastāvīgu) bērnu un jauniešu ansamblim “Kinnor”. Par savas dzimšanas oficiālo datumu “Kinnor” uzskata 1988. gada 10. oktobrī. Tomēr viss sākās agrāk, kad Latvijas Konservatorijas studenti Faina un Mihails Leinvandi, veidojot savu pirmo ģimeni (“Kinnor” droši var saukt par viņu otro ģimeni), apvienoja arī savu ebreju mūzikas mīlestību. Ārkartīga mērķtiecība un fantastiska uzticība sāktajam darbam palīdzēja Mihailam un Fainai uzvest “Kinnor” uz pasaules skatuves. “Miestiņa dzīves ainas”, “Geto atbalss”, “Hasīdu svīta”, “Ebreju kino un teātra dziesmas”, “Šabat šalom”, “Visi kopā” – pavisam 16 nosaukumi – tāda ir programma, ko iestudēja “Kinnor”. Ievērības cienīgs ir fakts, ka gandrīz visus aranžējumus un muzikālās apdares veicis M.Leinvands. Ansamblis apbalvots ar ASV Kongresa diplomu, ieguvis festivāla “Ivrija” pirmo godalgu un diplomu, par godu ansamblim “Kinnor” un tā vadītājiem, atzīmējot viņu ieguldījumu ebreju kultūrā, Izraēlā iestādīti divi koki. Varētu likties, ka ar šo uzskaitījumu pietiek, lai saprastu, kāda vieta ansamblim ir Latvijas ebreju kultūras dzīvē. Un tomēr riskēšu, apgalvojot, ka ansambļa vadītāju galvenais nopelns ir viņu milzīgais vitālais spēks un izturība…
…Veselas ģimenes aizrāvās ar ļoti interesanto žurnālu “VEK” (“Вестник еврейской культуры” – “Ebreju Kultūras Vēstnesis”. To izveidoja Andrejs Dozorcevs, Vitālijs Kričevskis, Mihails Edidovičs, Samuils Zilbergs, bet diemžēl šīm unikālajam izdevumam nebija lemts ilgs mūžs. Tagad gandrīz visi šie cilvēki ir emigrējuši no Latvijas…
Pirmie ebreju kultūras atdzimšanas gadi izraisīja arī progresīvās latviešu inteliģences patiesu interesi. Tika uzņemtas divas četrdesmit minūšu garas ebreju kultūraij veltītas filmas: “Latvijas ebreju kultūra” (autors Jevgeņijs Margoļins, režisore Brigita Krūmiņa) un “Un atkal cerība…” (autore Karmella Skorika, režisore Skilla Rikarde). Var jau būt, ka autoriem viss nav izdevies tā, lai skatītājs pietiekami skaidri varētu iztēloties visu jēdziena “ebreju kultūra diasporā” daudzšķautņainību un plašumu. Bet jau tas vien, ka sāka pētīt un aplūkot lauskas, kas saglabājušās pēc ebreju tautas genocīda, palīdzēja saglabāt divu kultūru (ebreju un latviešu) mijedarbības rezultātā radušos parādību daļēji izdzēstās pēdas. Radošie kolektīvi, televīzijas pārraides, izstādes, koncerti – vieniem to visu vajadzēja, lai apzinātu savu piedērību, savu saistību ar ebrejiem, bet citiem – lai labāk iepazītu tos, kas gadsimtu pēc gadsimta, par spīti vajāšanām, sargāja savu ebrejību, mijiedarbojoties ar latviešu kultūru, bet neizšķīstot tajā.
Tomēr pats apbrīnojamākais un atmiņa paliekošākais, pēc manām domām, ir Pirmais Baltijas valsts ebreju kultūras festivāls, kas notika Rīgā 1991. gada augustā. Kad festivāla idejas pārņemtais LEKB līdzpriekšsēdētājs Grigorijs Krupņikovs izveidoja festivāla organizācijas komiteju, nevienam pat prātā neiznāca, ar kādiem ārkārtējiem notikumiem tas būs saistīts…Mierīgi sadalīja pienākumus: Grigorijs Krupņikovs – komitejas priekšsēdētājs, Esfīra Rapiņa – finansu direktore, Karmella Skorika – mākslinieciskā vadītāja, Mihails Leinvands – muzikālais vadītājs, Henriks Skoriks – administratīvais direktors, Edīte Bloha – atbildīga sekretāre. Un darbs sākās: organizēja koncertus, ielūdza ārzemju radošāš grupas un viesus, veidoja koncertprogrammas, organizēja reklāmu un tā tālāk, un tā tālāk…
Bija ļoti patīkami strādāt, saradās daudz palīgu – visiem gribējās ja arī ne pašiem uzstāties, tad noteikti kaut ko darīt festivāla labā. Īsā laikā tika radīta festivāla simbolika – lieliskais latviešu mākslinieks Ilmārs Blumbergs uzzīmēja plakātu, tika drukātas afišas un programmas. Sešpadsmit pašmāju un aizrobežu kolektīvu pretendēja uz tiesībām uzstāties Pirmajā baltijas valstu ebreju festivālā, mākslinieki noformēja sešus skatuves laukumus. Atzinību pelna mūsu latviešu kolēģu devums, kuri palīdzēja ar patiesu interesi.
Šķita, ka visu bijām paredzējuši…Bet sešas dienas pirms festivāla atklāšanas Maskavā notika pučs – varas maiņa Padomju Savienībā. Līdzās mūsu Ebreju namam sāka dārdēt smagās bruņumašinu kāpurķēdes, dažu stundu laikā gandrīz visas ārzemju grupas, baidoties no karastāvokļa, atteicās piedalīties festivālā. Pagāja dažas saspringtas, uztraukuma pilnas stundas un…atkal ierēcās bruņumašīnas, lai drīz izgaistu no acīm. Pučs bija apspriests. LEKB valde un festivāla komiteja nolēma atsākt festivāla sagatavošanas darbus. Vispirms bija jāatjauno cilvēku ticība tam, ka Rīga ir droša vieta ebreju foruma norisei, bet tas nebija tik vienkārši…Un tomēr plašie, daudzkrāsainie ebreju kultūras svētki notika, piesaistot visas pasaules ebreju sabiedrības uzmanību. Skatītāju vidu bija ne tikai ebreji, bet arī latvieši un krievi. Četras dienas LEKB ēkā, Latvijas Nacionālajā teātrī, Dzintaru koncertzālē, VEF Kultūras un tehnikas pilī, izstāžu zālēs notika koncerti un tikšanās. Ieradās viesi, kas tomēr nebija baidījušies no nemierīgajiem apstākļiem Rīgā. Viņu vidu bija arī Danijas galvenais rabīns Bents Melhiors un Zviedrijas galvenais rabīns Mortons Nerous…
Noslēguma koncerts notika Jūrmālā Dzintaru koncertzālē un pulcināja vairāk nekā četrus tūkstošus dalībnieku un viesu. Tas, protams, bija lieliski, ka kopā ar ebreju māksliniekiem uz skatuves dziedāja arī Latvijas Valsts koris Imanta Cepiša vadībā. Kā vēlāk atzinās kora dalībnieki, viņi ar lielu interesi mācījušies ebreju dziesmas Makša Goldina apdarē…
…Bet nesteigsimies notikumiem priekšā – dzīve turpinās. Mūzikas salonā, tāpat kā āgrāk, notiek koncertlekcijas, kuras vada profesore Lija Krasinska, mūzikas zinātnieki Arkādijs Aizens un Marina Mihaiļeca. Tāpat kā āgrāk ebreju svētkos uz skatuves skan dziesmas, kuras dziedājušas jau mūsu vecmāmiņas…
Kopš tā laika, kad Latvijas Ebreju kultūras biedrību reorganizēja par kopienu, namā vakarus rīko ne tikai radošo kolektīvu pārstāvji – zem šī nama jumta ir daudz nodaļu. Ar kultūras darbu tieši saistītie cilvēki meklē un atrod jaunas darba formas un jaunus izpildītājus…
...Šodien kultūras centrā līdzās māksliniekiem savu brīvo laiku pavada arī piecu klubu dalībnieki, apspriežot dažādus literatūras, mākslas un vēstures jautājumus.
Radošās inteliģences klubs “Davar” pulcina zinātniekus, aktierus, mūziķus, literātus. Tā patstāvīgie apmeklētāji ir profesori Ābrāms Kļockins, Geršons Breslavs, Ruvins Ferbers, pazīstamā kinozinātniece Valentīna Freimane. Klubs “Maajan” aicina tos, kuri cenšas uzzināt kultūras jaunumus gan diasporā, gan Izraēlā. Klubs “Simha” reizi mēnesī pulcina bērnus un viņu vecākus. Literatūras cienītāji satiekas klubā “HaSefer”. Un, beidzot, estētiskās audzināšanas centrs “Motek” (tulkojumā no ivrita nozīmē “saldumiņš”), uz kurienu dodas paši mazākie nama iemītnieki – bērni vecumā no 3 līdz 6 gadiem.
Iepriecina tas, ka kultūras dzīve nebūt nenorit tikai Rīgas ebreju kopienas nama sienās…Vecpilsētā, mazajā Peitavas ieliņā, par laimi, ir saglabājies nams, kurā pat nemieru laika valdīja ebrejisks gars un tradīcijas. Tā ir sinagoga. Šodien uz turieni dodas cilvēki gan svētku dienās, gan sēru brīžos. Viņi dodas turp ne tikai tādēļ, lai paklausītos divus brīnišķīgus kantorus Moši Aronu un Ļevi Firkseru; ne tikai tādēļ, lai atcerētos tradīcijas un lūgšanu vardus. Cilvēki tiecas uz turienu tāpēč, ka sinagogu daudzi no jauna sākuši uztvert kā ebreju tautas gara skolu…
kantors un diriģents Levi Firksers (tūvplanā pa labi), Vlads Šuļmans, Rahmiels Freidmans un Perecs Geļfands
Šodien Latvijā vēl ir 15 tukstoši ebreju. Vai tas ir daudz vai maz – tas nav būtiski. Galvenais ir saglabāt un iespēju robežās izpētīt to, kas palicis no pagātnes, to, ko mēs ietveram jēdzienā “ebreju kultūra”. Ja Toras valoda varēja kļūt par veselas jaundzimušas ebreju valsts valodu, tad nav izslēgts arī hipotētisks Eiropas Kopienas modeļa variants, kas paglābtu idiša kultūru. Kas zina, kad būs pieprasījums pēc tā, ko mēs šodien cenšamies saglabāt.
Šajā sakarā īpaša nozīme ir muzeja “Ebreju Latvijā” atklāšanai Ebreju namā. Tā radītājs un iedvesmotājs Marģers Vestermanis nežēlo spēkus, lai muzejs būtu interesants ne tikai ebrejiem, bet arī plašākai sabiedrībai.
Marģers Vestermanis
foto http://www.youtube.com
Un – tāpat kā āgrāk pulsē ebreju dzīve Latvijā, tāpat kā āgrāk pildās skatītāju zāles…Un ne jau tikai ar ebreju publiku. Jo vairāk ir cilvēku, kas patiesi ieinteresēti ebreju kultūras attīstībā, jo mazākas iespējas tai izzust no Baltijas jūras krastiem…”
Ebreju Kultūra 