Reiz Rīgā bija Ādolfa Šapiro teātris…

Ādolfs Šapiro foto http://yugsegodnya.ru/

Ādolfs Šapiro
foto http://yugsegodnya.ru/

“Ādolfs Šapiro dzimis 1939. gadā Harkovā, tur beidzis  arī Teātra institūtu un nodibinājis savu studiju, kuras spirgto, tiem laikiem novatorisko garu pamanīja vērīgi Maskavas kultūras darbinieki. Diemžēl ne mazāk vērīgi bija arī Harkovas kultūras un partijas vietie funkcionāri. Studijas pārtapšanai par teātri tika pārvilkts krusts. 1961. gadā Rīgas Jaunatnes teātra viesizrāž laikā Harkovā tā tikko ieceltais direktors Staņislavs Gudziks uzzina par jauno nemiera cēlāju un uzaicina viņu izmēģināt spēkus sava teātra krievu trupā. 1962. gadā notiek Ādolfa Šapiro pirmā iepazīšanās ar Rīgu.

Uz kapsētu,” – teica savādais direktors, un mašīna sāka braukt. “Pēc tam uz Piena restorānu.” Ja Staņislavs Gudzuks vispirms nebūtu mani aizvedis uz Brāļu kapiem, iespējams, manā dzīvē daudz kas būtu noticis citādi. Es tā nepieķertos Rīgai un būtu aizbraucis uz Ļeņingradu, kā bija iecerēts. Kas lai to zina!  Toreiz, sēdēdams mašīnā, es brīnījos. Restorāns – tas ir skaidrs, bet kādēļ kapsēta? Pirms stundas es būtu ieradies šajā pilsētā ar slīpajiem jumtiem, kurā man nebija nevienas paziņas, pagājis pa Suvorova ielu, pa kuru dārdēdami brauca tramvaji, un pusstundu staigājis ap Jaunatnes teātri, meklēdams dienesta ieeju. No šā brīža sākās Rīgas brīnumi. Izrādījās, ka šajā teātrī nav dienesta ieejas [..], direktors nav līdzīgs direktoram [..], skatuve nelīdzinās skatuvei [..]. Un vēl, lūk, kapsēta. [..]

Es lasīju kapakmenī cirstos uzrakstus kā daudz cietušas tautas likteņa grāmatu traģiskā laikmetā. Uz zemeslodes nav daudz tādu vietu, kur ar tādu pārliecību pār tevi nolīst patiesības atkārsme. [..] J.Raiņa “Zelta zirgs”, G.Priedes “Centrifūga”, M.Zālītes “Dzīvais ūdens” – šais manos uzvedumos ir dzīva tās gaisotnes daļa, kuru ieelpoju kādā 1962. gada augusta dienā Brāļu kapos Rīgā.”[1]

Tā nu Ādolfs Šapiro paliek Latvijā un jau ar saviem pirmajiem iestudējumiem krievu trupā – M.Šatrova “Gļebu Kosmačovu” un M.Svetlova “Pēc divdesmit gadiem” tiek ievērots un pat apbalvots republikas teātru skatēs, bet 1964. gadā viņš kļūst par galveno režisoru – visjaunāko padomijas plašajā teātru kartē, turklāt nebūdams PSKP biedrs – tiem laikam gandrīz neiedomājams brīnums. Arī vēlāk Ādolfs Šapiro partijā neiestājas, rekrutēties vispār nav viņa dabā, savu mākslinieka un personības (kas galu galā ir viens in tas pats) neatkarību viņš pratis sargāt vienmēr.

Par to pārliecinājos, ilgus gadus strādādama kopā ar Ādolfu Šapiro, kā viņs palīdze literārajos jautajumos galvenokārt latviešu trupas repertuāra veidošanā. Sākumā likās, ka viņa uzmanība koncentrēsies darbam krievu trupā. Par to liecināja arī tas, ka režisors aicināja uz Rīgu pulciņu savu domubiedru no Harkovas, ar kuriem viņš varēja turpināt meklējumos aktieriskā un literārā melīguma izskaušanā, kuri nebaidījās sekot viņam negaidītām improvizācijam piestrāvotā pasaules izzināšanas procesā, samērojot to ar savu cilvēcisko un māksliniecisko stāju ieprētim uzpūstai didaktikai, liekulīgai patētikai un klabošiem lozungiem. Nenoliegsim – tās bija izrādes, kas sakņojās sabiedriskā un politiskā atkušņa atmosfērā ar to piedāvāto iekšējās brīvības malku, ko aizgūtnēm tiecās dzert daudzi tālaika kultūras darbinieki. Kad atkusni pārklāja ledus, daudzi to neizturēja, nemanāmi pakļaudamies gan lielākiem, gan mazākiem kompromisiem. Ne visi, bet daudzi. Tomēr Ādolfs Šapiro to nedarīja nekad. Ne attiecībās ar dzīvi, ne attiecībās ar dramaturgiem un aktieriem, ne attiecībās ar visvarenajām instancēm. Daudzkārt nācās vērot, kā režisors apbrīnojamā mierā spēja prēti stāvēt gan ierēdnieciskiem uzkliedzieniem un draudiem, gan maigi viltīgiem aicinājumiem uz it kā sīku piekāpšānos. Nu, bija taču tik skaista un godīga viņa režisoriskā jaunība, kas kulminēja smeldzīgi optimistiskajā izrādē “Cilvēks, kas līdzīgs pats sev” – uzvedumā, kurā konkrēta cilvēka – dzejnieka Mihaila Svetlova traģiskām laikmeta pretrunām plosītā dzīve vienlaikus atklājās arī kā visu uzveduma radītāju liriski aktīvs pašportrets. Vai tad tā nevarētu turpināt – tik daudz taču bija atļauts…

Bet “atļautā – neatļautā” – robežās Šapiro nespēja ietilpt – un ne tikai tāpēc, ka tas neatbilda viņa rakstura morāli ētiskajiem kritērijiem un talanta bezkompromisa ievirzei. Jo – un tas ir ne mazāk svarīgi – šāda ietilpināšanās ir mākslieciski gaužām neinteresanta.

Te jāpiebilst, ka Ādolfs Šapiro spējis būt maksimāli prasīgs pret sevu un citiem. Daudzi teātrī tapēc viņu dēvēja par nežēlīgu, gan cietsirdīgu. Tas “pret citiem” jau vienmēr ir labāk redzams… Atceros, kā viņš noņēma no repertuāra gandrīz nespēlētas izrādes – M.Kunderas “Atslēgas pagrizienu”, J.Švarca “Ēnu”, A.Ostrovska “Negaisu”, uzskatīdams tās par savu neveiksmi, lai gan tajās neapstrīdami bija arī savdabīgi atklājumi. Neviens nespieda, režisors to izdarīja pats.

Ādolfam Šapiro bija ļoti laimējies. Viņa rīcībā bija teātris, kurā viņš varēja īstenot savus mākslas principus, kurā viņš  pats varēja attīstīties kā radītajs un veidot mākslinieciski spēcīgu, saliedētu aktieru kopumu. Viņš apzinājās, ka šīs ir divvalodu teātris, turklāt arī latviešu trupu, kas bija šai zemei pilnībā piederīga; vēl vajadzēja atrast kopīgu valodu ne tikai lingvistiskā izteiksmē (režisors jau no pirmajām dienām kā bite medu kraja sevī līdz šim nedzirdētās valodas vārdus), bet arī apjaust, izjust latvisko mentalitāti, pārraut uzmanīgo piesardzību pret sevi. Tautībai te nebija nozīmes, jo latviešu aktieri jau bija labi sastrādājušies ar Pāvelu Homski, kura aiziešanu uz citu teātri daudzi sāpīgi pārdzīvoja. “Homska laiks” joprojām vēdīja gaisā, tur zelta burtiem bija ierakstīti “Emīla un Berlīnes zēnu” neaizmirstamie panākumi. Pēc šķiršanās no P.Homska Jaunatnes teātris strauji zaudēja iekarotās virsotnes, iestājās radošs apsīkums.

Pāvels Homskis foto http://fenixclub.com/

Pāvels Homskis
foto http://fenixclub.com/

Ādolfs Šapiro, pirms pats iekļāvās darbā ar latviešu trupu, piedāvaja Pāvelam Homskim tajā vairākas sezonas pēc kārtas iestūdēt izrādēs. Varbūt tapēc, lai tadā kārtā iepazītu latviešu aktierus to “labākajā formā”. Apgalvot to, protams, nevaru, jo ko gan vispār var apgalvot tik sarežģītā un noslēpumainā lietā kā teātris… Tā tapa G.Priedes karnevāliski līksmais “Lasīja Bebre” izvedums, un arī vēlāk, kad Ādolfs Šapiro jau pats ķērās pie S.Lungina un I.Nusinova “Zoss spalvas” iestudēšanas, trupa joprojām dzīvoja priecīgās sastapšanās gaidās ar F.Molnāra “Pāvilielas zēniem” un Šarla de Kostēra “Leģendu par Pūcesspieģeli”. P.Homskis nebija aizmirsis savus aktierus, mīlēja tos un prata viņus krāšņi “eksponēt”. Vienlaikus tie visi bija lielinscenējumi, tajos atdzīvokās un iezaigojās ansamblī, kur pat visniecīgākajam uzdevumam ir nozīmīga vieta izrādes koptēla veidošanā.

Izvēlēdamies savam pirmajam iestudējumam latviešu trupā publicistiski aso “Zoss spalvu”, Ādolfs Šapiro prasmīgi stimulēja aktieru teatrāli spilgto spēles prieku savienojumā ar psiholoģiski trāpīgu, vienlaikus sakāpinātu tēlu iekšējās dzīves atklāsmi. It kā tikai par skolas problemām rakstītā luga ieguva spēcīgu vispārinājumu, norises ikdienišķajā skolotāju istabā pārtapa daudz plašākā kaujas laukā, kurā nesamierienāmi sadūrās sabiedrībā valdošie viltus pravieši ar ilgi slāpētajām cilvēku ilgām pēc godaprata un pašcieņas.

Īpaši baismīgi un vienlaikus nožēlojamu tēlu radīja bērnu un skolotāju pelnīti dievinātā Vera Singajevska mācību daļas vadītājas Vasilisas Fjodorovnas lomā. Daudzi satraucās – tāda gaiša aktrise un tik melns radījums, gandrīz vai karikatūra par saulaino padomju skolu! Ar “Zoss spalvu” jau arī sākās pastiprināta modrība pret Jaunatnes teātri un tā jauno galveno režisoru. 

Vera Singajevska foto http://www.leta.lv/

Vera Singajevska
foto http://www.leta.lv/

Bērnu teātris un tādas lietas – vai dieniņ!

Bet bērniem un, kā tolaik teica, jaunajiem skatītājiem domātās skatuves mākslas izpratnē Ādolfam Šapiro bija savi, no vispārpieņemtajiem atšķirīgi uzskati. Viņš apņēmīgi tiecās pēc tā, lai viņa vadītajā teātrī pret jauno skatītāju izturētos ar cieņu, lai ar mākslas palīdzību tas apjaustu, cik sarežģītā un daudzveidīgā pasaulē ir jādzīvo. Tā ir kā milzu katls, kurā sajaukusies tumsa ar gaismu, mīlestība ar naidu, vienaldzība ar aizrautību, krietnums ar visbaismīgāko nežēlību, meli ar patiesību…Nekas tajā nav viennozīmīgs un vienkāršs, un tikai cilvēkam vienīgajam ir dota iespēju izvēlēties – kurā pusē nostāties.

Režisors neslēpj, ka ceļš uz izvēli ir bezgala grūts, ka “būt cilvēkam” šajā pasaulē nesola vieglu dzīvi. Un tāda tā nebūs arī aktierim, kam viņa piedāvātā cilvēkpētniecības programma jareālizē.

Tomēr tā ir bezgala interesanta un noslēpumu pilna, tās mākslinieciskajai atšifrēšanai tiks izmantoti visdažādākie skatuviskās izteiksmes līdzekļi, žanri un stilistika, ritmu un noskaņu maiņa, psiholoģiski smalks iedziļināšanās tēlu pasaulē mainīsies ar atklātu publicistiku, izaicinošu paradoksalitāti pēkšņi pārtrauks lirisks, apbrīnojami dzidrs, kluss tuvplāns, kas liks aizturēt elpu brīnuma priekšā. Trupa šos noteikumus pieņēma kā savus, un tie īpaši spilgti realizējās viņā lielajos klasikas iestudējumos – M.Gorkija “Pēdējos”, A.Čehova “Ivanovā”, kas neapšaubāmi bija novatoriski visā izteiksmes līdzekļu kopumā, kur liela nozīme bija arī sadarbībai ar scenogrāfu Martu Kitajevu. Vēlāk līdzīgi panākumi tika sasniegti kopdarbā ar scenogrāfu Andri Freibergu, radot tādas izrādes kā “Homburgas princis”, “Saplēstais apmetnis” un citas. Vedas domāt, ka abiem šiem māksliniekiem sadarbība ar Ādolfu Šapiro bija viņu daiļrades līksmākais, grūtākais un harmoniskākais laiks.

Taču atgriezīsimies pie izvēles problēmas. Neraugoties uz to, ka Ādolfam Šapiro bija lieliskas un patiesi draudzīgas attiecības ar sava laika ievērojamiem dramaturgiem un rakstniekiem – vispirms jau ar Alekseju Arbuzovu, Zinoviju Paperniju, režisors ļoti rūpīgi, reizēm arī viņiem un sev sāpīgi ņēma no viņū rakstītā tikai to, kas atbilda teātra konkrētā brīža programmai. Bet – un kas, manuprāt, bija visai svarīgi – izvēlētā luga nepastāvēja viņa izpratnē pati par sevi ka autonoma pasaule. Ādolfam Šapiro bija nepieciešams, lai viņš pazītu savus autorus ne vien kā radītājus, bet arī kā cilvēkus, jo katrs mākslas darbs taču ir arī autora dzīves daļiņa, laiks, kurā luga tapusi, un tas ir jāiepludina skatuves uzvedumā, reizēm pat it polemiskā saasinājumā – kā, piemēram, lugā “Pilsēta rītausmā”.

Dīvaini, ka darbā ar latviešu aktieriem režisors ar dažiem izņēmumiem ātri atteicās uzvest šo sev tuvo gramaturgu lugas. Tās gūst paliekamu vietu krievu trupā. Iespējams, tas notika tāpēc, ka pēc “Zoss spalvas” viņš kļūdījās J.Volčeka lugas “Slepkavas un liecinieki” izvēlē. Šo kriminālo gabalu režisors centās lokalizēt ar latviskiem uzvārdiem, bet izrāde tāpēc labāka nekļuva. Tādas kļudas režisors vairs nekad neatkārtoja un šo uzvedumu, kas bija pat labi apmeklēts, izsvītroja no savas atmiņas.

Ādolfs Šapiro jau savas darbības pirmajos gados iepazina Gunāru Priedi – teātrī taču bija viņa “Lasīja Bebre”, vēlāk arī paša autora iestudētā luga “Trīspadsmitā”. Šajā sakarā jāpiebilst, ka Jaunatnes teātris grūtā brīdī bija atsaucīgs tiem, ko skāra visvareno ierēdņu netaisnība un obstrukcija. Tieši šeit dīvainais direktors Staņislavs Gudzuks un galvenais režisors Ādolfs Šapiro deva mājvietu bez savas trupas palikušajam Pēterim Petersonam, pavērdami plašu telpu viņa jaunradei – krāšņai, gudrai, vērienīgai, kas vainagojās ar Aleksandra Čaka “Spēlē, Spēlmani!”, vēlāk arī paša sarakstīto “Bastardu” un citiem uzvedumiem. Tā izpaudās teātra cieņa pret neparastu talantu un klusa pretestība netaisnībai. Iedrošinos apgalvot, ka arī tādā veidā izpaudās galvenā režisora bezkompromisu stāja, kas nebūt nebija pa prātam instancēm.

Gunārs Priede  foto http://www.kino-teatr.ru/

Gunārs Priede
foto http://www.kino-teatr.ru/

Bet tagad ielūkosimies grāmatā “Starp-brīdis”, nodaļā, kurā režisors raksta par Gunāru Priedi.

[..] par tiem, kuri ir cietušu vai vēl cietīs, Priede ārkārtīgi pārdzīvo, cenzdamies pasargāt viņus no pretnaida, kas saplosa dvēseli. 

Tādu skatījumu uz dzīvi, manuprāt, sevī uzņēmusi mazā latviešu tauta, līdz mielēm izbaudījusi pasaules kaislību virmojumu. Tauta, kas pēc savas dabas tiecas pēc rūpīga, kārtīgi nostrādāta ikdienas darba, bet, dienai beidzoties, pēc rāmas vakara atpūtas ugunskuru blāzmā dzirdamas sarunas, tās nomaina tautasdziesmas. Dzirdami parupji joki, vīri dzer, bet ar garšu, bez alkatības. Puiši un meitas nemanāmi pazūd no ugunskura un pēc neilga laika ar pilnīgi nevainīgām sejam iznak no meža, lai atkal pievienotos dziedātājiem. Pārlieku idilliska un literāra ainava, taču tas, kurš ilgi dzīvojis Latvijā un nav sagaršojis latviešu dzīves poēziju, velti savas dienas šajā zemē vadījis.”[2]

Ādolfs Šapiro savas dienas Latvijā nebija velti vadījis, un tāpēc viņa sastapšanās ar varbūt vislatviskāko un arī visnoslēpumainako mūsu dramaturgu bija likumsakarīga.Viņš dodas autoram līdzi un Lielvārdi, kur notiek lugas “Ugunskurs lejā pie stacijas” darbība, atrod autentiskus čigānu dziesmu izpildītājus, vēlak pirms “Aivaru gaidot” iestudēšanas tālā lauku maja nobauda lielos kāpostus un cenšas iepazīt – atkal iepazīt! – atminēt autora personību. Viņa kluso, bet stingro nepiekāpību, pamatīgumu, domas precizitāti, prasmi dzīves norises atklāt lakoniski, trāpīgi, aiz sadzīviskā  manīguma ieraudzīt laikmeta radītās dramas, pat ja tās atklātas komēdijas formā. G.Priede kļūst viņa autors (gandrīz tāpat kā A.Arbuzovs un arī A.Čehovs). Un varbūt tāpēc, ka Latviju Šapiro sevī ir audzējis kā ienācējs, kurš atdevīgi tiecas saprast šīs tautas dvēseli, viņam piemīt arī spēja paraudzīties uz latviskā dramaturga radīto caur vispārcilvēcisku, mazliet atsvēšinātu prizmu. Liriskais Priede, liriskais Priede – tikai ti no viņa gaida “modrā acs”… Bet kapēc tad tik nežēlīga pretestība smalki stīgotajam “Ugunskuram”? Izrādi neatļāva pieņemt vairākkārt, komisijā tika iesaistīts pat iekšlietu ministrs, tandēms “Priede – Šapiro” kļuva par uzraudzības iestāžu biedu. Režisors vēlak secinās, ka “varbūt tapēc, ka izrādē bija spēcīgi jūtama laika atmosfēra. Tā laika, kurā daudz kas varēja notikt, taču diemžēl nenotika nekas. Un, jo ilgstošāk valdīja sastingums, jo vairāk pārņēma uztraukums, ka var notikt visneiedomajamākais.”[3]  Precīzs konstatējums.

Ādolfs Šapiro ir iestudējis daudzas G.Priedes lugas. Un gandrīz vienmēr ap tām ir virmojusi polemika gan par nepieļaujamo saasinājumu – kā “Aivaru gaidot”, gan par trakojošas mietpilsones pārāk vērienīgo izspilgrinajumu “Saniknotajā sliekā?, gan par pārāk atpazīstamo līdzību speli “Sniegotajos kalnos”. Zināms jau, ko autors un režisors ar to Ķīnu ir domājuši…Turklāt satraukums jau nevaldīja vienīgi pāruzmanīgajos ierēdņos, sašutumu paudu arī senā, mīlīgā bērnu teātra “aizstāvji”, kas nepavisam nebija gājuši mazumā. Nu, nedrīkst Jaunatnes teātris būt tik skarbs un polemisks, turklāt “mēs pavisam tādi neesam”, mīļie, jaukie latvieši tiek rādīti nepareizā gaismā…

Bet režisors bija nepiekāpīgs, viņam bija daudz atbalstītāju gan lielā latviešu kritiķu daļā, gan skatītāju vidū, gan viņa mākslas cienītājos Maskavā, Igaunijā. Uz Šapiro izrādēm brauca no visām malām, tās guva panākumus ne tikai vietējās skatēš, bet arī ārpus Latvijas rīkotos festivālos un viesizrādēs.

Te es gribētu pieminēt vel vienu viņa iestudējumu būtisku īpašību, kas ar laiku kļūst arvien spēcīgāka. Tie ir viņa labāko izrāžu brīdinoši atvērtie fināli. Nekam, kas noticis tādos uzvedumos kā Gunāra Priedes “Centrifūga” vai Māras Zālītes “Dzīvais ūdens”, nav pieliekams punkts. Šie iestudējumi it kā raugās pāri laikam, liek satraukties par cilvēka trauslumu ne tikai šobrīd, bet arī nakotnē. Sevišķi spilgti tas izpaudās Ādolfa Šapiro vienīgajā Raiņa lugas – “Zelta zirgs” interpretācijā. Es to neminēšu strīdu par Antiņa lomas uzticēšanu meitenīgi trauslajai Andai Zaicei – šodien, kad pat Edmundu “Karalī Līrā” spēlē sieviete, par to būtu smieklīgi runāt. Raiņa filozofisko pasaku režisors izlasīja kā filozofisku traģēdiju – askētiski un bezgala tīri. Viņš īpaši jūtīgi uztvēra ģeniālā rakstnieka domu, ka vieglu uzvaru nav ne tiešajās norisēs, ne cilvēka iekšējā pasaulē. Mēs gan priecājamies, ka Antiņš ir atmodinājis Saulcerīti, bet mums neļauj aizmirst, ka joprojām eksistē Melnā māte un Bagātais princis, pat simpoliski zārkā likts, tas joprojām ir viņas sabiedrotais…

Es te nepieminu daudzus Ādolfa Šapiro novatoriskos gan klasikas, gan mūsdienu dramaturģijas iestudējumus, kas zelta burtiem ierakstīti latviešu teātra vēsturē un kuru atbalsis vēl ilgi būs manāmas. A.Ostrovska “Mežs”, B.Brehta “Trešās impērijas bailes un posts”, P.Putniņa “Gaidīšanas svētki” – lugas, kurās jaunā talanta spožumā uzmirdzēja gan trupas vecākā, gan vidējā paaudze un neparastā spilgtumā sevi pieteica Ādolfa Šapiro tiešie audzēkņi.

Taču katram īstam māksliniekam pienāk arī brīži, kad jāapstājas un jāpārdomā savs tālakais ceļš. Ir vajadzīgs šis “Starp-brīdis”, vientulības domas. Šo pieturu vientulības stacijā Ādolfam Šapiro nepiedeva. Sadumpojas daļa latviešu trupas, kas, neslēpsim, baidījās, ka ar jauno aktieru ienākšanu teātrī kļus nevajadzīga režisoram, to veikli izmantoja “svēto bērnu teātra principu” aizstāvju…Žēl, ka tas notika tieši tad, kad Latvijā sākās atbrīvošanās no padomju jūga. Ādolfs Šapiro gan vēl pagūst iestudēt divas brīdinošas izrādes – G.Gudeta un J.Zvirgzdiņa “Jubilejas gadu” un J.Brodska “Demokrātiju” – un viss.

1992. gada 1.aprīlī kultūras ministrs Raimonds Pauls tikās ar Jaunatnes teātra kolektīvu un paziņoja par teātra slēgšanu sezonas beigās. Ādolfs Šapiro vairs nepiedalījās konkursā par jauna teātra veidošanu. Viņš joprojām ir mākslinieks, kas nav spējīgs uz kompromisiem. Viņam joprojām ir darbs gan ASV, gan Pēterburgā, gan Maskavā. Tikai Latvijā vairs nav Ādolfa Šapiro teātra. Es zinu ļoti daudzus cilvēkus, kam tā pietrūkst. Vismaz man noteikti. Un ir kauns, ka nepratām viņu aizstāvēt un paturēt…”

Maija Augstkalna (no grāmatas “Sava krāsa varavīksnē”, izdevniecība AGB, 1997., Rīga)

Ādolfa Šapiro meistarklase:

 

[1] Šapiro Ā. Starp-brīdis. – Rīga, 1991. – 41.lpp.

[2] Turpat. – 76. lpp.

[3] Turpat. – 71. lpp.

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: