Jesaja Berlins
foto http://www.echo.msk.ru/
“…Mūsdienu pasaulē sevi ir pieteikusi jauna ideja, kuru visskaidrāk formulējis Bendžamins Konstants, proti, ka pastāv dzīves joma – privātā dzīve –, kurā valsts varai nav vēlams iejaukties…Modernajā pasaulē – vai to būtu izraisījusi vēsturiskā baznīcu cīņa pret laicīgās valsts iejaukšanos, vai valsts cīņa pret baznīcu, vai privātās uzņēmējdarbības, rūpniecības, tirdzniecības attīstība un to vēlme aizstāvēties pret valsts iejaukšanos, vai arī kāds cits iemesls –, mēs balstāmies uz pieņēmumu, ka pastāv robeža starp publisko un privāto dzīvi un, lai cik neliela būtu privātā joma, tajā es drīkstu rīkoties, kā vēlos – dzīvot, kā vēlos, ticēt, kam vēlos, runāt, ko vēlos, kamēr vien tas nepārkāpj citu cilvēku līdzīgās tiesības vai neapdraud kārtību, kura nodrošina šādas iespējas. Tāds ir klasiskais liberālais uzskats, kas pilnībā vai daļēji pausts dažādās cilvēka tiesību deklarācijās Amerikā un Francijā, kā arī Loka, Voltēra, Tomasa Peina, Konstanta un Džona Stjuarta Milla darbos…
...Atbilstoši vienam uzskatam – kuru varētu saukt par organisku –, jebkāda nošķirtība ir slikta, un jēdziens par cilvēku tiesībām, kuras nedrīkst pārkāpt, ir tāds kā dambis – kā sienas, ko cilvēki pieprasa, lai nodalītos cits no cita, un tas var būt vajadzīgs sliktā sabiedrībā, taču tam nav vietas taisnīgi iekārtotā pasaulē, kurā visas cilvēku straumes satek vienā nedalītā cilvēku upē. Atbilstoši otram jeb liberālajam uzskatam, cilvēku tiesības un doma par privāto sfēru, kurā mani neviens nedrīkst pētīt un vērtēt, ir nepieciešama daļa no neatkarības minimuma, kas vajadzīgs ikvienam, lai tas varētu attīstīties un iet savu individuālo ceļu, jo daudzveidība ir cilvēku rases būtība, nevis pārejošs stāvoklis…”
J.Berlina eseja “Brīvība”:
Ebreju Kultūra 