Šodien, 18.februāri savu dzimšanas dienu svin kinozinātniece un rakstniece Valentīna Freimane!
Apsveicam! Biz hundert un tsvantsik!
Maksa Goldina biedrība “Ebreju kultūras mantojums”
“Latvijā nav un arī agrāk nav bijis lielāka pasaules kino speciālista un popularizētāja par Valentinu Freimani…
Valentīna Freimane no teātra, mūzikas, kino sektora radīšanas ZA valodas un literatūras (vēlāk literatūras un mākslas) institūtā vadīja tajā kino zinātnisko grupu (S.Līce, J.Civjans, A.Uzulniece), kas izveidoja pagaidām vienīgo latviešu kino vēsturi…
Valentīnas konta ir vairākas latviešu aktieru, kino un teātra darbinieku paaudzes, vispār radošā inteliģence, kas izgājusi tiem laikiem unikālu viņas kinolektoriju skolu; tajos viņiem bija iespēja savām acīm redzēt lielāku daļu pasaules kinoklasikas, iesaistīties pasaules kinokultūrā. Tā bija augstākās klases izglītošanās, kas prasīja ne tikai vislielāko kompetenci, bet arī sevišķu neatlaidību, lai iegūtu nepieciešamo informāciju (par pašām filmām nemaz nerunājot), turklāt vēl drosmi. Klusu, neuzkrītošu un tāpēc jo vairāk patiesu drosmi, ņemot vērā šīs darbības pilnīgu neatbilstību oficiālajiem ideoloģiskajiem apstākļiem un prasībām.
Tas viss tika darīts tik nepretenciozi un dabiski, ka likās gandrīz vai pats par sevi saprotams. Šī mazā sieviete, kuras liktenis šķiet dramatisks pat mūsu traģikas pārpinajā laikā, parādīja apbrīnojāmu garīgu izturību, nekļuva ļauna, spēja saglabāt patiesu inteliģenci un aktīvu, labvēlīgu attieksmi pret cilvēkiem pat visdrūmākajos apstākļos.
Rakstot šīs rindiņas, par spīti to neapšaubāmai patiesībai, jūtos mazliet neveikli – Valentīnai ir sveši visādi slavinājumi attiecībā pret sevi.
Valentīna ir no turīgas ģimenes, agrā bērnībā dzīvojusi Parīzē, viņai bijusi vācu, bet vēlāk Berlīnē – franču audzinātāja, savā mājā viņa redzējusi gandrīz vai visus 20. un 30. gadu Eiropas kino izcilākos parstāvjus, no kuriem daudzi 40. gados un nākamajā desmitgadē kļuva par amerikāņu kinozvaigznēm. Tāpēc viņa visu mūžu kino uzskatījusi par kaut ko radniecīgu, gandrīz vai majām piederošu.
Meitene pieauga, apprecējās – un tūlīt sākās karš. Sekoja visu piederīgo bojāeja, un vairāk nekā trīs gadi pagāja nemitīgās nāves briesmās ne tikai pašai, bet arī tiem, kas viņu slēpa…
Pēc kara Valentīnai vajadzēja sākt visu no gala tukšā vietā. Nebija ne ģimenes, ne sava mājokļa, ne profesijas. Protams, nav viegli būt Pelnrušķītei, pat ja pēc tam kļūsi par princesi. Bet kā jājūtas princesei, kļuvušai par Pelnrušķīti, ja nav nekādu cerību uz pazīstamu feju un kristāla kurpīti? (Valentīna stāstīja, cik lepna bijusi, kad pirmoreiz pati mazgājusi grīdu un – nekas – tikusi galā…)
Viņa izturēja, atrada savu vietu dzīvē, izdarīja latviešu kino (un arī teātrim) to, ko varbūt varēja izdarīt tikai viņa viena – gan izglītības, gan valodas zināšanu un, izrādās, rakstura dēļ – mazā, neatkarību zaudējušā valstī, kam lemts dzīvot aiz dzelzs priekškara, kļuva par dzīvu saiti ar mūsdienu pasaules kultūru…”
(Ābrams Kļockins. “Kā nekļūt par provinci”, no grāmatas “Sava krāsa varavīksnē”, izdevniecība AGB, 1997., Rīga)
Ebreju Kultūra 
Leave a Reply