Arkādijs Kacs: sākums Rīgā

Stāsta Zinovijs Segaļs:

“Tieši 25 gadus Arkādijs Kacs vadīja Rīgas Krievu drāmas teātri. Ceturtdaļa gadsimta – tik ilgu laiku var izturēt tikai ar stipru gribu, enerģiju un talantu apveltīts mākslinieks. Teātris ir sarežģīts organisms, kas veidojas no daudzām individualitātēm. Viņi tic tikai tam, kas viņiem nodrošina panākumus. A.Kacs nodrošinaja panākumus gan ar savām izrādēm, gan ar teātra ievirzi.

Vadīdams Rīgas Krievu drāmas teātri nebūt ne labākajā laikposmā, A.Kacs to izvirzīja bijušās PSRS labāko teātru vidū, nodrošinaja tam plašu atzinību, izveidoja to par Latvijas teātra mākslas cienīgu pārstāvi.

 

Kāds viņu nemīlēja, kāds varbūt pat baidījās, bet viņa mākslinieka autoritāte bija neapstrīdama. Strādāt viņa vadībā uzskātīja par laimi. Gadu pēc gada viņš veidoja teātri, ievērojot savus ētiskos un estētiskos uzskatus. A.Kacs teica: “Mēs uzbūvējām teātri – māju, pašu dārgāko un vienīgo mana dzīvē”. Krievu drāmas teātris tik tiešām bija viņa mājas, viņa lolojums. Viņš tam piederēja pilnīgi viss. No rīta līdz vakaram viņš bija teātrī, pārbaudīja katru stūri, iedziļinājās jebkurā sīkumā. Pazuda un atkal parādījās. Viss uz viņu attiecās, viss uztrauca – no reklāmas pie teātra līdz krokām skatuves kulisēs. Taču galvenais viņam bija daiļrade. “Vienīgais, ko es māku darīt, ir veidot izrādes, – tā apgalvoja A.Kacs. Viņš bija režisors gan pēc aicinājuma, gan pēc rakstura, gan pēc pieķeršanās profesijai. Viņa režijai raksturīgs skaidrs, mērķtiecīgs izrādes risinājums. Dziļi iepazīstot dramaturga pasauli, A.Kacs izcēla tājā pašu galveno, ko uzskātīja par nepiciešamu tieši šodien. Viņa veidotās izrādes vienmēr atšķīrās ar ieceres skaidrību, lakonismu, fantāziju, secību. Tajās mutuļoja aktuālas un nozīmīgas domas. Dažreiz A.Kacam pārmeta izrādes konstrukcijas skarbumu. aktiera pakļaušanu stingram zīmējumam. Izrādēs trūksot niansu un aktieru improvizācijas. Taču to visu noteica viņa mērķtiecība, trupas spēju apzināšanās un viņa loģiskā domāšana. Viņa individuāla daiļrade visbūtiskāk izpaudās aktieru pakļaušanā režisora iecerēm un risinājumiem. Tāpēc uzreiz varēja pateikt, ka šo izrādi iestudējis A.Kacs. Viņam bija svešs patoss, neīstas kaislības, raknāšanās personiskajā. Galvenajs bija izrādes filozofiski sociālais aspekts, personība un sabiedrība, cilvēks un vēsture. Tāpēc viņa izrādes bija ar asu sabiedrisku nozīmi. Kā istens sešdesmitgadnieks režisors savās izrādēs centās parādīt laikmeta radītās patiesības, atmaskot melus, liekulību un kroplumu, ko nija radījis laikmets. Šajā ziņā viņš bija cīnītājs un cīnījās neslēpdamies, izmantojot vispārinājumus un precīzu domas atklāsmi. Viņu nevarēja apstrīdēt. Viņa izrādes atstāja iespaidu gan ar interesantu māksliniecisko formu, gan ar iestudējuma drosmi.

Tolaik A.Kacs bija patmīligs, pašapliecināšanās vēlmes pārņemts – režisoram ļoti svarīgas rakstura īpašības, kaut arī viņš nekad nelika tās nojaust. Katra izrāde viņam bija noteikts posms daiļradē. Lugu iestudējumam viņš ieraudzījās mokoši. Apdomāja , meklēja, rūpīgi strādāja ar mākslinieku, savas domas pierakstīja uz papīra klīstam pa Vecrīgu – koncentrējušos un pārdomajot ieceres. Uz mēginājumiem viņš vienmēr nāca sagatavojies, skaidri zinādams uzdevumu. To var vērtēt dažādi, bet aktieriem viņš neļāva no savas ieceres atkāpties ne soļi ne pa labi, ne pa kreisi. Toties kā viņš parādīja! Tie bija lieliski demonstrējumi, kas sajūsmināja ar savu virtuozitāti, precizitāti un izteiksmību ne tikai zālē sēdošos, bet arī aktierus. Likās, ka pēc tāda attēlojuma aktieriem nekas cits vairs nebija jādara, tikai jāatkārto. Taču atkārtot bija grūti.

Šķiet, Arkādijam Kacam piemita spēja hipnotizēt – viņa pašpārliecība, kategoriskums pakļāva, piespieda ticēt visam, ko viņš teica, pat, ja radās šaubas. Viņš mīlēja uzstāties pēdējais un sakaut oponentu lupatu ieveros. Daži apvainojās. Bet tāds nu viņš bija – savas lietas saimnieks. Nē, viņš nebija nežēlīgs. Visos darba gados teātrī A.Kacs subjektīvu apsvērumu dēļ neatlaida nevienu pašu cilvēku. Viņš necieta kultūras trūkumu, vienaldzību, bezatbildību un katru tādu izpausmi uzskatīja par personisku apvainojumu. Ārēji savaldīgs, viņš varēja aizsvilties un eksplodēt…

Cenšoties būt objektīvs, A.Kacs tajā pašā laikā bija visai subjektīvs. Citādi jau arī navarēja būt. Viņš aizstāvēja savus uzskatus, gaumi, principus. Viņam trūka objektivitātes, vērtējot citu režisoru iestudējumus un arī savu aktieru sniegumu.

Jaunības gados viņam ne reizi vien ieteica mainīt uzvārdu. Teica – kāda nākotne gan var būt režisoram, kurā uzvārds ir Kacs. Arī aktierim tāds neder. Taču viņš visu mūžu bija Kacs.

Arkādijs Kacs uzskatīja sevi par odesieti, lai gan bija dzimis Nikolajevā. Odesā viņš nonāca agrā bērnībā. Nenoliedzami, ka šī dienvidu ostas pilsēta  ar tai raksturīgo dzīvi, kvēlo temperamentu, daudzvalodīgumu ietekmēja viņa personību.

Kas pamudināja jauno A.Kacu iestāties Odesas Teātra skolā, izvēlēties aktiera profesiju? Neliela auguma, vājš, šauru seju, ar lielu ērgļa degunu – viņš nekādi neatgādināja aktieru. Viņa pamudinātāji bija ticība sev un neatlaidība izraudzītā mērķa sasniegšanai. A.Kacam nebija nekā neiespējama. Nevar teikt, ka viņš bija labākais aktieru kursa students, tomēr mācījās sekmīgi. Pēc skolas beigšanas Arkādijs Kacs sāka strādāt Padomju armijas teātra trupā, kas darbojās Odesā. Pēc tam pārcēlās uz Moldāviju, uz Beļcu pilsētas teātri. Jau tajā laikā viņā prātu nodarbināja režijas idejas. Palīdzēja apstākļi. Aktiera darbu pārtrauca pavēste par iesaukšanu armijā.

Viņu aizsūtījā dienēt uz Ļeņingradu, uz flotes puskomandu, kur notika jauniesaukto sagatavošana dienestam daļās. Te noderēja aktiera diploms. A.Kacu visu dienesta laiku atstāja puskomandā un uzdeva atbildēt par pašdarbību…

Pirms demobilizācijas A.Kacs iesniedza dokumentus Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūta režisoru nodaļā…

Mācībām viņš nodevās ar sirdi un dvēseli. Pedagogi bija lieliski. Kursu vadīja pieredzējušais un gudrais teātra pazinējs A.Muziļs. Kopā ar viņu nodarbības vadīja visu mīlulis, neapvaldītais fantazētājs, airautīgais un jūsmigais A.Kacmans. Viņu skola uz jauno A.Kacu atstāja milzu iespaidu, tai viņš sekoja visu savu mūžu.

Kursā bija daudz apdāvinātu studentu. Pietiek pieminēt, ka ar A.Kacu kopā mācījās Aleksejs Germans un Leonīds Menakers, kas vēlāk kļuva par pazīstāmiem režisoriem. kā arī Leonīds Beļavskis, kas ilgus gadus strādāja kopā ar A.Kacu un nomainīja viņu galvenā režisora amatā…

A.Kacam daudz deva prakse pie G.Tovstonogova. Metra uzskati, paņemieni, darba metodes režijā bija ļoti tuvas A.Kaca individualitātei. Arī turpmāk G.Tovstonogovs bija vienīgais teātra darbinieks, ko A.Kacs atzina par neapstrīdamu autoritāti.

Neilgi pirms institūta beigšanas A.Kacs apprecējās ar Aktieru fakultates studenti rīdzinieci Rainu Praudiņu. Tā izveidojās saites ar Rīgu un pat ar teatrālo Rīgu. Rainas tēvs Boriss Praudiņš bija Rīgas Jaunatnes teātra izveidotājs, vēlāk Muzikālās komēdijas teātra galvenais režisors. Māte Elvīra Kronberga bija Jaunatnes teātra aktrise.

Diploms aizstāvēts, ko darīt?…Viņš pieņēma norīkojumu uz Iževskas Krievu drāmas teātri un dēvas uz Udmurtijas galvaspilsētu kopā ar sievu un ta paša institūta absolventi, viņa vēlāko ilggadējo līdzgaitnieci, talantīgo mākslinieci Tatjanu Švecu…

Nebija vēl pagājuši divi gadi pēc institūta beigšanas, kad A.Kacam piešķīra autonomās republikas Nopelniem bagatā mākslas darbinieka nosaukumu. Tas bija savdabīgs rekords…Brauciens atvaļinājumā uz Rīgu pie sievas vecākiem noteica viņa turpmāko dzīvi uz daudziem gadiem. Viņš iegriezās Rīgas Krievu drāmas teātri tāpat vien, lai iepazītos. Darbs tur ritēja grūti, lai neteiktu – slikti…Glābt teātri varēja tikai spēcīga personība, kas apveltīta gan ar režisora talantu, gan organizatora spējām. Bet kur lai tādu atrod?

Pirmais, ar ko A.Kacs teātrī sastapās, biju es. Bija dzirdēts, ka Iževskā parādījies jauns, talantīgs režisors. Un, lūk, viņš ir šeit, Rīgā. Es pastāstīju par A.Kacu teātra direktoram A.Hļebnovam. Tika nolemts uzaicināt viņu iestudēt lugu un veiksmes gadījumā runāt par turpmāko darbu teātrī…Pēc kopējām pārrunām izšķīrāmies par Ļ.Tolstoja “Dzīvo mironi”. Noteica termiņus, un A.Kacs aizbrauca. Bet, kad atkal atbrauca, mēs sastapāmies ar viņa radošo principialitāti. Iepazinies ar trupu, viņš kategoriski atteicās iestudēt “Dzīvo mironi” ar piedāvāto galvenās lomas tēlotaju: aktieris neatbilda viņa iecerei…Meklējot izeju, es piedāvāju viņam izlasīt lugu, kas man likās interesanta un netradicionāla – čehu dramaturga B.Bržezovska darbu “Nopietna komēdija”…No rīta viņš atnāsa uz teātri un pateica: “Palieku, iestudēšu”.

Zinovijs Segaļs foto http://www.chas-daily.com/

Zinovijs Segaļs
foto http://www.chas-daily.com/

A.Kaca debija Rīgā bija necerēti veiksmīga. Nevaru atturēties, necitējis kritiķu atsauksmes par viņa pirmo iestudējumu: “Šoreiz mēs uz teātra skatuves redzējām kaut ko veselu, nedalāmu, vienu jūtu apdvestu, vienas domas cauraustu, vienā mākslinieciskā stilā veidotu. Tās vairs nebija atsevišķu aktieru, dažu mizanscēnu, dažu epizožu veiksmes. Tā bija izrāde, kas tika nospēlēta vienā elpas vilcienā. Tas bija ansamblis. Režisors ne tikai bija iedziļinājies lugā un to pareizi izpratis. Viņš arī pareizi un iejūtīgi ievērojis katra izpildītāja spējas un apvienojis viņus vienotā orķestrī. Izrādē ir arī spilgtas mizanscēnas, veiksmīgi atrasti sīkumi un daudz tēlainu detaļu. Taču vissvarīgākais – atrasta kopēja atslēga. Cik ilgi tādas trūka mūsu Krievu drāmas teātrim!” (З.Сегаль.Русский театр в Риге. – Рига, 1994.)

1963. gada rudenī A.Kacs sāka strādāt Rīgā…”

(“Sava krāsa varavīksne”, Izdevniecība AGB, 1997., Rīga)

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: