Semjons Šegelmans

1263910243

Īsi biogrāfiskie dati.

Dzimis 1933. gadā Bobruiskā. No 1953. gada līdz 1958. gadam mācījies Latvijas Valsts mākslas akadēmijā.

Kopš 1970. gada darbi eksponēti  Rīgā, Tallinnā, Viļņā, Maskavā, Sanktpēterburgā, Minskā, Kijevā, Berlīnē, Drezdenē, Leipcigā, Prāgā, Varšavā un Helsinkos.

1975. gadā emigrē no Padomju Savienības un kopš 1976. gada dzīvo un strādā Kanādā.

Šajā laikā notikušas vairāk nekā 50 viņa darbu pesonālās un grupu izstādes Kanādā, ASV un lielākajā daļā Eiropas valstu, trīs izstādes arī Latvijā.

1223559260

Šim rakstam, kas sākas ar vārdiem: “Mūsu māksla līdz šim vēl nekad nav atspoguļojušās tādas sāpes…”, vajadzēja  parādīties pirms gadiem divdesmit, kad ievērojamajam Latvijas grafiķim Semjonam Šegelmanam tika atklāta personālizstāde  Mākslinieku namā Rīgā. Šī paša nama augšstāvā atradās viņa darbnīca, kur vārdos skopais saimnieks klusēdams vārīja viesiem kafiju un pēc tam no jauna ķēras pie darba. Šeit, meistara darbnīcā Daugavas krastā, iegriezās mākslinieki un režisori, dzejnieki, rakstnieki un studenti – iegriezās, lai paskatītos meistara darbus un iegrimtu klusā apcerē. Viņa zimuļu un spalvu tikko dzirdamā skrapstoņā viegli raisījās domas.

Apmēklētājus saistīja arī tas, ka darbnīcas saimniekam nevajadzēja neko paskaidrot – ne kapēc esi ienācis, ne kapēc tev ir vēlešanās vēlreiz palūkoties uz viņa estampiem. Ne velti Semjona Šegelmana darbi vienmēr saņemuši diplomus un abpalvojumus Tallinnas grafiķu triennālēs, kas tajā laikā bija pašas ietekmīgākās un neatkarīgākās.

Tālais 1975. gads Semjonam Šegelmanam bija ļoti smags, jo mūžibā aizgāja māmuļa, kurai viņa dzīvē bijusi tik liela nozīme. Viņa grafikā, kas jau tā bija dramatisma pilna, tagad atspoguļojās gandrīz neituramas zaudējuma sāpes, mokoši izejas meklējumi. Viņš radīja ciklu “Mātes atcerei”, kas kļūst par savdabīgu grafisku rekviēmu. Šī cikla 16 darbi kļuva par izstādes pamatu. Un tad notika kaut kas dīvains – pārējie estampi, no kuriem daļa bija izstādīta arī agrāk, līdzas minētajām 16 lapām ieguva citu skanējumu. Izstāde pārvērtās par rekviēmu visiem aizgājušajiem un nomocītajiem, izstumtajai tautai, personībai, kuru saviedrība lauž un loka, cenzdamās pazemināt līdz vispārējam līmenim.

Uz toreizējo optimistisko izstāžu fona šī skumju  un sāpju tēma, cenšanās izrauties no nebrīves un atrast savu ceļu bija tik spēcīga, ka publika jutās šokēta. Izstādītajos simt grafikas darbos slēpās neredzēti liels spriegums, ko palielināja izjūta, ka mākslinieka iemiesojusies nevis vienas paaudzes dzīves pieredze, bet gan veselas tautas vēsture.

Skatītāju satrieca tēlu izaicinošais dramatisms – tie radīti, neiedziļinoties sīkumos, vienīgi ar siluetu un kontūrlīniju palīdzību. Nereti šīm cilvēciskajām būtnēm ir seši vai astoņi pirksti, un par to nebūtu ko brīnīties, jo mākslinieks zīmē nevis rokas, bet daudzu roku žestus, nevis kājas, bet daudzu kāju soļus. Jāpiebilst, ka žestiem šajos darbos ir gandrīz vai rituāls raksturs. Arī figūras, it sevišķi silueta figūras, ko veido cieši sasprindzinātu muskuļu kamols, pēc konteksta uztveramas ka neatrisināmo iekšējo pretrunu kamols. Vispār Semjona Šegelmana darbi daudzveidīgi un skarbi atspoguļo to laiku izjūtas un būtību. Viņa personāži it kā nes neredzamu vientulības nastu, saspringtu gaismas meklējumu smagumu un zaudējuma sāpēs. Sejas, kas parasti parvērstas pret debēsim, māksliniekam ir simboli. Šājos estampos gandrīz nav nekādu sadzīves elementu, izņemot tos, kam no sākta gala bijusi simboliska nozīme (durvis, logi, kapnes). Šajos grafikas darbos nav nekādu latvisku reāliju. Toties ir cilvēks ar savām sāpēm. Traģisma un konfliktu pārpilnā Šegelmana grafika, tik liela skaitā koncentrēta vienā zālē, radīja tik spēcīgu emocionālu sasprindzinājumu, ka “socialistiskā reālisma” aizstāvju nervi neizturēja – kādi dienu mākslinieks ieraudzīja, ka viņa darbi no sienām ir noņemti. Izstāde steigšus tika slēgta, un pat draugi to nepagūva apskatīt. Jā – kā šeit lai neatceras O.Mandelštama domu, ka laiks it kā vilks, kas var arī nogalināt.

Semjons Šegelmans aizbrauca uz Kanādu, pametot pilsētu, kura mācījies un kura bijusi viņam dārga, atstājot draugus un milzum daudz darbu, kas līdz šai dienai parādās Rīgas antikvariātos. Viņam bija 42 gadi. Viss jāsāk no jaunā…

Svetlana Hajenko (“Sava krāsa varavīksnē”, Izdevniecība AGB, 1997.,Rīga)

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: